Mārtiņdiena

Izcelsme un nosaukums

Mārtiņi sakrīt ar kristīgās baznīcas svētā Mārtiņa dienu: Mārtiņš no Tūras bija romiešu karavīrs, kurš, pēc leģendas, salstošam nabagam atdeva pusi sava apmetņa. Latviešu tradīcijā svētki saistās ar senākām Apkūlībām, ziemas sagaidīšanas svētkiem, kad bija pabeigti lauku darbi un labība izkulta. Pēc saules gada Mārtiņi ir starp rudens ekvinokciju un ziemas saulgriežiem. Ar Mārtiņiem beidzas veļu laiks un sākas sala laiks.

Vēsture

Mārtiņa dienas nosaukums latviešu zemēs nostiprinājās jau pirms reformācijas, kad Livonijā tika svinēta svētā Mārtiņa piemiņas diena. Leģenda vēsta, ka Mārtiņš negribējis kļūt par bīskapu un paslēpies zosu kūtī, bet putnu kladzināšana viņu nodevusi. Tāpēc Mārtiņu paražas saistās ar mājputnu kaušanu un mielastu. Mārtiņdiena nav likumā noteikta svētku diena, bet tā ir viena no pazīstamākajām gadskārtām.

Tradīcijas un svinēšana

Mārtiņos tradicionāli kauj gaili vai cep vistu, ēd kāpostus, pīrāgus un alu, jo ir laiks mieloties ar jauno ražu. Ķekatnieki jeb Mārtiņbērni maskās staigā no mājas uz māju, dzied un dejo, nesot svētību. Ticējumos Mārtiņu vakarā meitas zīlēja par precībām, atstājot drēbes uz grīdas. Skolās un bērnudārzos rīko Mārtiņdienas tirdziņus un maskošanos.

Kad šī diena ir

Mārtiņdiena vienmēr ir 10. novembrī, dienu pirms Lāčplēša dienas. Tā ir tradicionāla gadskārtas diena, nevis likumā noteikta svētku vai brīvdiena.

Saistītās dienas

• Miķeļdiena
• Lāčplēša diena
• Rudens ekvinokcija
• Ziemas saulgrieži
• Jurģi