Lāčplēša diena

Izcelsme un nosaukums

1919. gada 11. novembrī Latvijas armija ar sabiedroto kuģu artilērijas atbalstu pēc gandrīz mēnesi ilgām cīņām Pārdaugavā sakāva Pāvela Bermonta-Avalova Rietumkrievijas armiju. Rakstnieks Kārlis Skalbe jau 1919. gada oktobrī šo cīņu salīdzināja ar Andreja Pumpura eposā aprakstīto Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku Daugavas krastos un karavīru sparu nosauca par "Lāčplēša garu". No šejienes cēlies arī svētku nosaukums.

Vēsture

Satversmes sapulce izveidoja Lāčplēša Kara ordeni, kura simboliskais dibināšanas datums ir 1919. gada 11. novembris. 1920. gada 11. novembrī parādē Esplanādē Jānis Čakste pasniedza ordeņus pirmajiem 288 kavalieriem. No 1928. gada 11. novembris bija armijas svētki, bet pēdējā Lāčplēša dienas parāde notika 1939. gadā. Pēc okupācijas svinēšana tika aizliegta un atsākās 1988. gadā. Likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" 11. novembri nosaka par atceres dienu, un karoga likums to ietver karoga dienās.

Tradīcijas un svinēšana

11. novembrī pie mājām izkar karogu. Rīgā krastmalā pie Rīgas pils mūra kopš 1988. gada cilvēki dedzina tūkstošiem svecīšu, un krastmala kļūst par gaismas jūru. Pie Brīvības pieminekļa un Brāļu kapos noliek ziedus, notiek lāpu gājieni, piemēram, studentu un jaunsargu. Daudzi pie apģērba piesprauž sarkanbaltsarkanu lentīti, ko nēsā līdz 18. novembrim.

Kad šī diena ir

Lāčplēša diena vienmēr ir 11. novembrī. Tā ir atceres diena un karoga diena, bet ne brīvdiena. Nedēļu vēlāk, 18. novembrī, ir Latvijas Republikas Proklamēšanas diena.

Saistītās dienas

• Latvijas Republikas Proklamēšanas diena
• Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena
• Mārtiņdiena
• Robežsargu diena