Jaungada diena

Izcelsme un nosaukums

Gada sākums 1. janvārī nāk no romiešu Jūlija kalendāra, ko 46. gadā p.m.ē. ieviesa Jūlijs Cēzars; mēnesis ianuarius bija veltīts divsejainajam Janusam, sākumu un beigu dievam. Latviešu zemēs gadu mija ar 1. janvāri ienāca līdz ar kristietību un baznīcas kalendāru, un pakāpeniski kļuva par lielākajiem sabiedriskajiem svētkiem pēc Ziemassvētkiem. Latviešu tradicionālajā gadskārtā gada lūzuma punkts gan bija ziemas saulgrieži, tāpēc daļa Jaungada ticējumu un pareģošanas paražu ir mantotas no Ziemassvētku laika.

Vēsture

Likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", ko Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma 1990. gada 3. oktobrī, 1. pantā nosaka 1. janvāri par Jaungada dienu, un tā ir brīvdiena visā valstī. Gadu mijas brīvdienu virkne vēlāk paplašinājās: 2007. gada grozījumi Ziemassvētkiem piešķīra trīs dienas (24., 25. un 26. decembri), un likumā ir arī Vecgada diena 31. decembrī. Ja 1. janvāris iekrīt sestdienā vai svētdienā, brīvdiena netiek pārcelta, jo pārcelšanas noteikums attiecas tikai uz 4. maiju, 18. novembri un Dziesmu un deju svētku noslēguma dienu.

Tradīcijas un svinēšana

Pusnaktī pret 1. janvāri pilsētās šauj salūtu, Rīgā svētku uguņošana parasti notiek pie Daugavas, un cilvēki sveic cits citu ar vārdiem "Laimīgu Jauno gadu!". Ģimenēs mēdz liet laimes: izkausētu alvu vai vasku lej aukstā ūdenī un pēc sastingušās figūras zīlē nākamo gadu. Jaungada dienā daudzi atpūšas, apciemo radus vai dodas pastaigā. Tautas ticējumi saka, ka gada pirmajā dienā jādara tas, ko gribas darīt visu gadu, un ka nedrīkst neko aizdot, lai laime neaizietu no mājām.

Kad šī diena ir

Jaungada diena vienmēr ir 1. janvārī. Tā ir likumā noteikta svētku un brīvdiena. Ja tā iekrīt nedēļas nogalē, papildu brīvdiena nākamajā darbdienā netiek piešķirta.

Saistītās dienas

• Vecgada diena
• Ziemassvētku vakars
• Pirmie Ziemassvētki
• Ziemas saulgrieži