Jāņu diena

Izcelsme un nosaukums

Nosaukums cēlies no Jāņa Kristītāja vārda; ebreju Yōḥānān ("Dievs ir žēlīgs") caur grieķu un latīņu valodu nonāca latviešu valodā kā Jānis. Baznīca 24. jūniju noteica par Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu, un tā sakrita ar senākām vasaras saulgriežu svinībām, kurās kurināja uguni, lai gaismu pārnestu uz nākamo saules gadu. Latviešu folklorā svētku galvenā persona ir Jānis, Dieva dēls, kas ierodas ar ozola vainagu. Tāpēc arī Jāņa vārds ir viens no izplatītākajiem latviešu vīriešu vārdiem.

Vēsture

Rīgā no 1396. gada darbojās alus un vīna nesēju Jāņa ģilde ar altāri Jēkaba baznīcā par godu Jānim Kristītājam, un vēsturnieks Leonīds Arbuzovs saistīja ar to dažas paražas, piemēram, darvas mucas dedzināšanu kārts galā. Padomju gados svētku svinēšana 1961. gadā tika ierobežota, taču 1965. gada Dziesmu svētkos atkal skanēja Melngaiļa "Jāņuvakars". 1990. gada likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" 24. jūniju atjaunoja kā svētku dienu, un mūsdienās Jāņu diena ir brīvdiena.

Tradīcijas un svinēšana

Pēc nakts pie ugunskura Jāņu dienu lielākoties pavada atpūtā: guļ, peldas, apciemo radus un turpina mieloties ar Jāņu sieru, pīrāgiem un alu. Pēc tradīcijas Jāņos sveic visus Jāņus, jo 24. jūnijs ir arī Jāņa vārda diena, un viņiem dzied apdziedāšanās dziesmas. Jāņu laikā plūktās zāles žāvē un glabā tējām un lopu ārstēšanai. Pagājušā gada vainagus sadedzina ugunskurā, bet jaunos mēdz glabāt līdz nākamajiem Jāņiem.

Kad šī diena ir

Jāņu diena vienmēr ir 24. jūnijā, nākamajā dienā pēc Līgo dienas. Tā ir svētku un brīvdiena. Ja 24. jūnijs iekrīt sestdienā vai svētdienā, brīvdiena netiek pārcelta.

Saistītās dienas

• Līgo diena
• Vasaras saulgrieži
• Miķeļdiena