Spīdola

Izcelsme

Spīdola jeb Spīdala ir latviešu literārs vārds, kas cēlies no Andreja Pumpura eposa „Lāčplēsis” (1888). Vārds saistīts ar darbības vārdu spīdēt, un tas raksturo Spīdolu kā mirdzošu, valdzinošu, bet noslēpumainu tēlu. Rainis šo tēlu pārveidoja savā simboliskajā lugā „Uguns un nakts” (1905).

Nozīme

„Spīdošā, mirdzošā”, no latviešu spīdēt; vārds, kas saistās ar valdzinājumu un spēku.

Kultūrā

Spīdolas vārda diena ir 2. februārī, kopā ar Sonoru. Pumpura eposā „Lāčplēsis” Spīdola ir burve un ragana, kas sākotnēji kalpo tumšajiem spēkiem, bet Raiņa lugā „Uguns un nakts” viņa kļūst par sarežģītu, pretrunīgu tēlu, kas pāriet Lāčplēša pusē un simbolizē gara brīvību un tiekšanos. Spīdola ir viens no spilgtākajiem latviešu literatūras sieviešu tēliem, un vārds kalendārā godina šo mantojumu. Februārī Spīdolas savu dienu svin ziemas vidū.

Popularitāte

Spīdola ir rets vārds. Tas sastopams galvenokārt 20. gadsimtā dzimušām sievietēm, kuru vecāki izvēlējās vārdu no latviešu literatūras klasikas. Mūsdienās to dod reti.

Radniecīgi vārdi

• Spīdala
• Spīdīte