Magnuss

Izcelsme

Magnuss cēlies no latīņu īpašības vārda magnus 'liels, dižs'. Sākotnēji tas nebija personvārds, bet pievārds, piemēram, Kārlis Lielais latīniski bija Carolus Magnus. Viduslaikos vārds Magnus kļuva par patstāvīgu personvārdu Eiropas ziemeļos un ar laiku izplatījās plašāk. Latviešu valodā tas ieguva -s galotni un dubulto s, kas raksturīga latviešu rakstībai.

Nozīme

'Lielais, dižais', no latīņu magnus; sākotnēji valdnieku pievārds, kas izsaka varenību.

Kultūrā

Magnusa vārda diena ir 6. septembrī kopā ar Maigoni un Mariusu, rudens sākumā. Vārds pazīstams no Livonijas vēstures, kur 16. gadsimtā tas bija dzirdams valdnieku un muižnieku vidū, kā arī no Eiropas viduslaiku hronikām. Latvijā Magnuss ilgu laiku bija ļoti rets, bet 21. gadsimtā tas kļuvis iecienītāks kā spēcīgs, īss un starptautiski saprotams zēna vārds. Ikdienā to mēdz saīsināt par Magu. Vārds labi sader ar latviešu uzvārdiem.

Popularitāte

Magnuss Latvijā agrāk bija ļoti rets, bet pēdējās desmitgadēs to izvēlas biežāk. Tas joprojām nav plaši izplatīts, taču tā nesēju skaits jaunāko paaudžu vidū pieaug.

Radniecīgi vārdi

• Magnus